365lepihdana - Aktuālās Ziņas Pasaulē un Latvijā

Kāds ir terorisma draudu līmenis Latvijā un citviet Eiropā?

365lepihdana Eiropa, Latvija

Viens no apspriestākajiem tematiem ziņās ir patlaban terorisms. Nereti gadās dzirdēt par teroraktiem dažādās Eiropas pilsētās, kā arī par plānotiem uzbrukumiem, kas par laimi laikus tikuši apturēti. Drošības dienesti skaidro, ka situācija Eiropā kļūst arvien komplicētāka un terorisma draudu līmenis arvien pieaug. Drošības policija gan apgalvo, ka Latvijā terorisma līmenis joprojām ir zems, taču kāda ir patiesā situācija un vai mums jābaidās no šādiem uzbrukumiem? Un kā saka Spāņu valodā (Obtenga el mejor trato cuando solicite dinero prestado) tad “esi uzmanīgs un domā ko dari!”

Daudzus satrauc lielās bēgļu plūsmas Eiropā, jo pastāv uzskats, ka tieši jaunuzņemtie bēgļi ir tie, kas veic šos terora aktus, taču patiesībā situācija ir visnotaļ citādāka. Terora aktus visbiežāk veic islāmisti, kas nāk no Ziemeļāfrikas vai Tuvo Austrumu valstīm, taču Eiropas valstis ir viņu mītnes zemes jau vairākus gadus. Nereti teroraktu veicēji pat ir dzimuši Eiropieši. Teroristiskās tieksmes nereti ir internetā un citos resursos pieejami terorisma propagandas materiāli. Islāmisti no dažādām Eiropas valstīm ceļo uz Sīrijas nometnēm, kur tie pievienojas teroristiskajiem grupējumiem un iziet kaujinieku apmācības. Pēc tam viņi atgriežas mītnes zemēs kā potenciālie teroristi vai uzbrucēji. Piemēram, 2014.gada 24. maijā Briselē notikušā terorakta organizētājs nesen bija atgriezies no Sīrijas un Irākas reģiona. Pēdējo teroraktu veicēji, piemēram, Londonas, Stokholmas, Berlīnes un Mančestras teroraktos vainīgie bija islāmisti, kas oficiāli vai neoficiāli pievienojušies kādam teroristiskam grupējumam. Vairums no viņiem jau iepriekš bija nonācis varas iestāžu redzeslokā, teroristisko organizācijas propagandas materiālu satura patērēšanas dēļ.

Teroraktu mērķis pamatā ir reliģisko uzskatu paušana ar radikālām metodēm. Galvenā teroristiskā organizācija, kura uzņēmusies atbildību par lielāko daļu uzbrukumu Eiropā, ir ISIS jeb islāma valsts. Viņu mērķis ir pievērst cilvēkus islāmam ar jebkādām metodēm un cīnīties pret neticīgajiem jeb citu reliģiju pārstāvjiem, tomēr tam visam apakšā ir arī politisks zemteksts. Liela daļa terora aktu tiek rīkoti kā atriebība par rietumvalstu iejaukšanos Sīrijas un citu valstu konfliktos.

Ņemot vērā to, kas ir uzbrukumu veicēji un kāds ir viņu mērķis, varam teikt, ka terorisma draudu līmenis Latvijā ir zems, jo mūsu valsts tiešā veidā nav iesaistīta islāma valsts konfliktos, kā arī mūsu valstī nav daudz islamticīgo, vēl jo mazāk tādu, kuriem būtu izteikti radikāli uzskati, tomēr teroristisko organizāciju propagandas materiāli ir pieejami arī pie mums. Arī Latvijā ir bijuši incidenti, kuros jaunieši meklējuši informāciju par iesaisti teroristiskajās organizācijās un pat devušies uz Sīriju. Šajos gadījumos pat nav runa par islāma ticību. Teroristiskās organizācijas vienkārši izmanto jauniešus, kas ir viegli kontrolējami un kuros var iepotēt savu ideoloģiju. Jāsaka gan, ka Latvijas drošības dienesti ir uzdevuma augstumos, tāpēc arī šādi riski ir zemi.

Ja runājam par terorisma draudu līmeni citās Eiropas valstīs, daudzviet, diemžēl tas saglabājas vidējs vai pat augts. Daudzās pilsētās drošības dienesti strādā pastiprinātā režīmā, taču draudi tik un tā pastāv. Diemžēl, lielu pasākumu apmeklēšana rietumu un centrālās Eiropas valstīs ir riskanti. Iespēja, ka drīzumā notiks vēl kāds terora akts ir pat ļoti augsta, diemžēl mēs neveram paredzēt, kur, kā un kad tas notiks.
Kas notiek Latvijas hokejā?

365lepihdana Latvija, Sports

Latvijā hokejs vienmēr ir bijis viens no iecienītākajiem sporta veidiem. To pat varētu dēvēt par Latvijas nacionālo sporta veidu, kas vieno sabiedrību. Latvijas hokeja līdzjutēji ir aktīvi jutuši līdzi gan Latvijas izlases komandai, gan hokeja klubam Dinamo Rīga, taču pēdējā laikā Latvijas hokejā notiek neskaitāmi skandāli un nedienas nebeidzas. Vai Latvijas hokejs vienkārši piedzīvo mazliet sliktākus laikus vai mūsu iecienītākais sporta veids ir uz pilnīgas sabrukšanas robežas? Par to vairāk stāsta rapidos24.mx.

Latvijas hokeja izlases panākumi vienmēr ir bijuši iespaidīgi. Četras reizes pēc kārtas mūsu hokejisti ir spēlējuši Olimpiskajās spēlēs. Pasaules čempionātā Latvijas komanda spēlē augstākajā divīzijā. Mums ir bijuši pat ļoti augstas vietas gan pasaules čempionātā, gan citās sacensībās, taču šogad mēs uzzinājām, ka izlase Olimpiskajās spēlēs nepiedalīsies un pat tiek runāts par to, ka mēs varētu izkrist no augstākās divīzijas. Kas pie tā vainojams un vai mēs jebkad spēsim atgūties?

Daudzi pie neveiksmēm vaino hokeja vadību. Kā zināms, tā nesen tika nomainīta, taču tās bija neveiksmju sekas nevis cēlonis. Latvijas hokeja federāciju jau kopš 1998. gada vadīja Kirovs Lipmans. Tieši viņš nereti tika vainots pie visām nebūšanām, taču mēs neveram noliegt, ka viņš ir izdarījis daudz Latvijas hokeja labā. Bez viņa iniciatīvas nenotiktu pasaules čempionāts Rīgā, Latvijas izlase netiktu spēlēt Olimpiskajās spēlēs un nenoturētos augstākajā divīzijā. Hokeja vadība vienmēr ir bijusi uzdevuma augstumos. Vai varētu būt tā, ka vadība nesen kļuva vājāka vai tomēr tam ir cits iemesls?

Nenoliedzami, daudz ko ietekmē arī finansējuma trūkums. Ja Latvijas hokejisti nevar tikt pienācīgi sagatavoti, mēs nevaram gaidīt no viņiem labus rezultātus. Jāsaka gan, ka Latvijas hokejā problēmas r finansējumu ir bijušas gandrīz vienmēr, vismaz salīdzinot ar citu valstu finansējuma apmēriem, taču pēdējā laikā tās ir arvien izteiktākas. Ļoti iespējams, ka tieši tas rada vislielākās problēmas, jo nepietiek naudas ne tam, lai piesaistītu labākos spēlētājus ne tam, lai viņus sagatavotu spēlēm. Protams, redzot kā uz laukuma cīnās mūsu hokejisti, negribas teikt neko sliktu par viņu cīņassparu, bet sagatavošanās līmenis ir visai zems.

Vēl vien būtiska problēma ir treneru un spēlētāju trūkums. Jāsaprot, ka mēs esam maza valsts un mums hokejistu skaits nekad nebūs tāds kā Krievijā, Kanādā vai ASV. Arvien mazāk jauniešu izvēlas spēlēt hokeju, līdz ar to, nav no kā veidot komandu. Treneri pagaidām mums vēl ir, bet diez vai kāds nāks viņu vietā vēlāk. Mums komandā ir jāņem to, kas ir, nevis tos, kurus gribam. Tāpat, tiešām talantīgi spēlētāji arī nav ieinteresēti spēlēt Latvijā, jo citur viņi var nopelnīt vairāk. Ja vien hokeja patriotisms negūs virsroku, nākotnē mums vienkārši nebūs ko sūtīt uz čempionātiem un Olimpiskajām spēlēm (vairāk: Este sitio web), lai kā mēs to gribētu.

Jāsaka, ka viss kopumā izskatās diezgan bēdīgi. Latvijas hokejā būtu jāveic nopietnas reformas, lai kaut kas strauji mainītos uz labo pusi. Vadība jau ir nomainīta, bet to, vai tas glābs hokeju, vai varbūt tieši padarīs visu vēl sliktāku, mēs nezinām. Tomēr galvenais, uz ko vajadzētu tiekties ir jaunu talantu radīšana. Ir jārada bērniem un jauniešiem interese par hokeju un jāpadara šis sporta veids pieejamāks. Ja tas netiks darīts, Latvija savu hokeja lielvalsts statusu drīz vien pazaudēs uz visiem laikiem.
Cik reāls ir Eiropas Savienības sabrukums?

365lepihdana Eiropa

Jau kādu laiku pastāv populārs uzskats, ka Eiropas Savienība ilgi vairs nepastāvēs. Jau pirms Brexit klīda runas par to, ka šai savienībai draud izjukšana, taču pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, šī iespēja kļuva pavisam reāla. Arvien vairāk valstu sāk domāt par izstāšanos no Eiropas Savienības. Tiek runāts par Frexit, Nexit un Oexit. Vairāku Eiropas Savienības valstu līderi ir paziņojuši, ka neredz nekādu labumu no būšanas šajā savienībā, tieši pretēji, tas mazina valstu ekonomisko izaugsmi un bagātību. Arī tautas uz Eiropas Savienību skatās skeptiski, līdz ar to, Eiropas Savienības sabrukums ir visai reāls nākotnes scenārijs. Kādas ir prognozes par to un kādas varētu būt tā sekas?

Sākotnēji Eiropas Savienība tika dibināta ar mērķi uzturēt mieru Eiropā un mazinātu nesaskaņas Eiropas valstu starpā. Jāsaka, ka tas izdevās, jo Eiropas valstis savā starpā pēc tam nav karojušas, taču mūsdienās galvenais vairs nav miera jautājums, līdz ar to sākotnējā savienības ideoloģija pati par sevi ir zaudējusi jēgu. Tas gan nenozīmē, ka Savienībai vairs nav nozīmes. Tā joprojām pilda gan vairākus sākotnēji nospraustos mērķus, tajā skaitā mērķi par pasaules ekonomiskā centra veidošanu, gan arī pieņem jaunus, aktuālus lēmumus. Eiropas Savienībai ir nozīmīga loma pasaules ekonomikā un tā daudzējādā ziņā aizsargā visu dalībvalstu intereses un kopējiem spēkiem vairo panākumus, tomēr to arvien vairāk posa iekšējās nesaskaņas un dažādi ārējie katalizatori veicina daudzu valstu vēlmi pamest šo savienību.

Iespējamajam Eiropas Savienības sabrukumam var būt vairāki iemesli. Visa pamatā ir Eiropas Savienības sadalīšanās divās frontēs – jaunajā Eiropā un vecajā. Vecās Eiropas valstis pārsvarā ir bagātās rietumvalstis, kas dibinājušas savienību, bet pašlaik tieši šīs vecās valstis visaktīvāk domā par izstāšanos. Eiropas Savienības ideāls ir nodrošināt vienlīdzību visās dalībvalstīs, līdz ar to bagātajām valstīm ir jādalās ar nabagajām. Bagātās valstis vairs negrib uzņemties rūpes par pārējiem un daudzu lielāko Eiropas valstu vadītāji uzskata, ka viņu ekonomikas izaugsmi kavē tieši šie faktori. Pēdējos gados liela nozīme valstu vēlmei pamest savienību ir arī migrantu krīze. Eiropas Savienības kopējā nostāja ir tāda, ka bēgļiem ir jādod patvērums un katrai dalībvalstij ir jāuzņem noteikts bēgļu skaits. Daudzas valstis nav ar to mierā un uzskata, ka izstāšanās no Eiropas Savienības būtu risinājums. Katrai valstij ir arī savi individuālie iemesli, kas liek domā par iespējamo izstāšanos. Īsāk sakot, ja netiks izdabāts visu valstu vēlmēm, tās viena pēc otras izstāsies, līdz Eiropas Savienībai vairs nebūs jēgas pastāvēt.

Tie, kas domā optimistiskāk un cer uz Eiropas Savienības pastāvēšanas turpinājumu, apgalvo, ka Eiropas Savienība joprojām ir spēcīga un nekādi iekšējie vai ārējie spēki nespēs to sagraut. Kaut arī Eiropas Savienībā valda problēmas un tā ir satricināta, krīzes ir bijušas vienmēr un tās ir pārvarētas. Piemēram, piecdesmitajos gados Eiropā valdīja bads. Astoņdesmitajos gados valdīja enerģijas krīze. Vēl nesen Eiropa piedzīvoja ekonomisko krīzi, kas ļoti spēcīgi ietekmēja Grieķiju un arī citas valstis. Visas krīzes radīja problēmas un lika dalībvalstīm domāt par izstāšanos, taču tas tā arī nenotika. Iespējams arī tagad, krīzes tiks pārvarētas, tiks rasti jauni risinājumi un valstis sapratīs, ka Eiropas Savienības sabrukumu nedrīkst pieļaut.

Pagaidām ir ļoti grūti prognozēt, vai Eiropas Savienība patiešām beigs pastāvēt vai tomēr nē. Politologu viedokļi dalās, lai gan vairums apgalvo, ka Eiropas Savienības sabrukums jau ir sācies un ap 2020. gadu Eiropas Savienība pilnībā sabruks. Šis sabrukums varētu dārgi maksāt gan Eiropai, gan arī lielai daļai pasaules. Šāds notikums būtiski ietekmēs gan ekonomiku, gan ģeopolitiku gan daudz ko citu. Precīzas prognozes gan izteikt ir pāragri jo nav zināms, cik straujš būs šis sabrukums, kas notiks ar eirozonu un kas veidosies uz Eiropas Savienības drupām.

Paldies par raksta iedvesmu credit247.ro
Sīrijas konflikts: kāda ir patiesā situācija šobrīd?

365lepihdana Pasaule, Ziņas

Sīrijas bēgļi parasti netiek gaidīti ar atplestām rokām. Lielās bēgļu masas tiek asi kritizētas un bieži vien eiropieši ir naidīgi noskaņoti pret bēgļu uzņemšanu viņu zemē. Vairums uzskata, ka Sīrijas pilsoņi un arī citu valstu bēgļi izvēlas šo ceļu ekonomisku apsvērumu dēļ, taču patiesā situācija šajā valstī ir patiešām šausmīga. Karadarbība Sīrijā ilgst jau vairāk kā piecus gadus. Šajā laikā dzīvību ir zaudējuši aptuveni 250 000 Sīrijas iedzīvotāju (pēc citu avotu aplēsēm skaits pārsniedz pat pus miljonu), tajā skaitā mierīgo civiliedzīvotāju un pat bērnu billigste kviklån. Vairāki miljoni sīriešu ir devušie bēgļu gaitās, lai pasargātu sevi un savas ģimenes no kara šausmām. Visbriesmīgākais ir tas, ka konflikts nerimstas – situācija tikai pasliktinās.

Par karadarbību Sīrijā aktīvi sāka runāt vien pirms nedaudz vairāk kā gada, taču patiesībā viss sākās jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem, tā sauktajā Arābu pavasarī. Tas ir laiks no 2010. līdz 2011. gadam, kad laikā daudzās arābu valstīs norisinājās dažādas demonstrācijas, militāri konflikti un pat varas gāšana. Sīrija bija viena no valstīm, kurā pie varas esošo prezidentu gāzt neizdevās, vēl jo vairāk, prezidents Bašars Al Asads uzsāka militāru cīņu pret protestētājiem un apspieda valsts iedzīvotājus, jo īpaši lielāko musulmaņu atzaru Sīrijā – sunnītus, jo tieši viņi vēlējās lielāku brīvību un īstu demokrātiju savā valstī. Tas bija galvenais iemesls pilsoņu kara sākumam Sīrijā. Sunnīti sacēlās pret pastāvošo kārtību, savukārt Sīrijas prezidents, kopā ar pārējiem musulmaņiem – šiītiem – uzbruka pretī, aktīvi bombardējot un veicot apšaudes sunnītu apdzīvotajās teritorijās.

Taču šis pilsoņu karš starp sunnītiem un šiītiem izvērtās daudz nopietnāks. Tagad karo vairākas puses, kurām katrai ir vairāki atvalstītāj. Katrai no karojošajām pusēm ir aptuveni vienāda ietekme un pakļautās zonas Sīrijā. Jau minētā prezidenta Bašara Al Asada režīms un šiītu kontrolētās teritorijas aptver valsts rietumu daļu. Viņa pretinieki, sunnīti, kas tiek dēvēti arī par nemierniekiem kontrolē nelielu daļu valsts dienvidos bedste forbrugslån, kā arī nelielas teritorijas citos reģionos. Vēl viena karojošā puse ir Islāma valsts jeb ISIS, kas kontrolē ļoti lielu Sīrijas centrālo daļu. Vēl konfliktā ir iesaistījušies Kurdi – etnisks grupējums, kam nav savas valsts.

Tātad prezidenta režīms karo gan ar Islāma valsti, gan nemierniekiem, kā arī veic vienpusējus uzbrukumus kurdu apdzīvotajām teritorijām. Nemiernieki karo gan ar sākotnējo ienaidnieku, Bašara Al Asada režīmu, gan Islāma valsti. Islāma valsts karo gan ar prezidenta režīmu, gan nemierniekiem, gan kurdiem, taču kurdiem ir konflikts tikai ar Islāma valsti.

Kopumā Sīrijā pašlaik ir četras karojošās puses, bet situāciju vēl sarežģītāku padara tas, ka katrai no pusēm ir savi atbalstītāji un noliedzēji. Bašara Al Asada režīmu atbalsta Krievija, Irāna, Irāka, Afganistāna, Nacionālie aizsardzības spēji un teroristisks grupējums Hezbolla. Krievija un grupējums Hezbolla galvenokārt atbalsta prezidenta režīmu ar saviem militārajiem spēkiem, regulāri veicot apšaudes un uzbrukumus gan nemiernieku, gan Islāma valsts kontrolētajās teritorijās. Irāna un pārējās valstis pārsvarā palīdz prezidentam ar finansiālo nodrošinājumu un karavīriem. Prezidenta režīma pretiniekus jeb nemierniekus zināmā mērā atbalsta ASV un vairums Rietumeiropas valstu, taču izmantojot mierīgas metodes, kā piemēram, palīdzības sniegšanu un patvēruma piešķiršanu. Tāpat nemierniekus atbalsta arī Turcija, Katara un Saūda Arābija. Kurdus aizstāv ASV, jo arī viņi cīnās pret Islāma valsti. Pašai islāma valstij nav konkrētu atbalstītāju, taču šai teroristiskajai organizācijai ir atbalstītāji visā pasaulē.

Prezidents Bašars Al Asads grib pārņemt visu Sīrijas valsti un atkāpties netaisās. Nemiernieki, grib gāzt prezidentu un viņa režīmu un viņiem tiecas uz Islāma emirātu lån penge trods rki. Kurdi grib autonomu reģionu viņu apdzīvotajās teritorijās. Islāma valsts grib pasludināt kalifātu Sīrijā un Irākā. Šajā nebeidzamajā cīņā par varu ir iesaistījusies liela daļa pasaules un neviens negrasās atkāpties. Visbriesmīgākais ir tas, ka visvairāk cieš tieši civiliedzīvotāji. Pārsvarā kaujās, apšaudēs, uzlidojumos un sprādzienos mirst tie, kas nekaro un neiesaistās cīņā pa varu. Aptuvenie dati liecina, ka pašlaik 2500 cilvēku ir miruši, 1,5 miljoni ir smagi ievainoti, 8 miljoni ir palikuši bez mājām un 4,5 miljoni ir devušies bēgļu gaitās.
Kā Obama izmainīja ASV?

365lepihdana Pasaule

Barks Obama kļuva par 44. ASV prezidentu 2009. gada 20. janvārī un pēc tam tika ievēlēts arī uz otro prezidentūras termiņu. Kopā viņš prezidenta amatā aizvadīja 8 gadus. Šogad viņam savs prezidenta krēsls beidzot bija jāpamet, taču viņa prezidentūras laikā ASV ir ievērojami izmainījusies. Viņš ir radījis sociālas, demogrāfiskas un tehnoloģiskas pārmaiņas valstī un visā pasaulē, kas tiek vērtētas ļoti pretrunīgi. Šeit būs daži piemēri, kā Baraks Obama izmainīja ASV savas prezidentūras laikā.

Obama mainīja veselības aprūpi ASV un Somijā “lainaa heti“. Viņa izveidotajai veselības aprūpes sistēmai pat tika dots apzīmējums Obamacare jeb Obamas aprūpe. Viņa prezidentūras laikā tika ieviesta obligātā veselības apdrošināšana, reizē izskaužot apdrošināšanas kompāniju negodīgos centienus nepiešķirt kompensācijas dažādos gadījumos un piešķirot subsīdijas tiem, kas nevar atļauties iegādāties veselības apdrošināšanas polisi. Šādā veidā veselības aprūpe kļuva pieejam ikvienam. Obama arī izstrādāja atsevišķus apdrošināšanas plānus, kas paredzēja lielākas apdrošināšanas kompensācijas atsevišķām pilsoņu grupām un slimību ārstēšanai. Šī veselības aprūpes sistēma gan tiek vērtēta neviennozīmīgi, tomēr statistika rāda, ka arvien vairāk amerikāņu var tagad ir iespēja saņemt pienācīgu veselības aprūpi.

Obama arī izmainīja imigrācijas likumu un deva patvērumu vairākiem miljoniem nelegālo imigrantu no Meksikas un Centrālamerikas valstīm, kā arī deva iespēju ASV dzīvojošajiem nelegālajiem imigrantiem iegūt pilsonību un nokārtot darba atļaujas. 2012. gadā Obama izveidoja programmu, kas piešķīra pagaidu uzturēšanās atļaujas gados jauniem imigrantiem un pēc tam arī paziņoja, ka nelegālo imigrantu izraidīšana no valsts būtu gan neiespējama gan pretrunā ar ASV vērtībām. Tika pieņemts lēmums legalizēt imigrantus, kas ļauj viņiem dzīvot ASV, taču nenood tādas pašas privilēģijas kā īstajiem ASV pilsoņiem. Šis Obamas lēmums tika vērtēts ļoti pretrunīgi un republikāņu partijas pārstāvji pat apgalvoja, ka prezidents pārkāpj savas pilnvaras. 48% amerikāņu neatbalstīja šos Obamas plānus, tāpēc par īsti pozitīvu pārmaiņu no ASV pilsoņu skatupunkta šo laikam uzskatīt nevar.

Obama arī aktīvi cīnijās par geju un lesbiešu tiesībām ASV. 2012. gadā viņš pauda savu atbalstu viendzimuma laulībām. Kaut gan sākotnēji prezidents bija pret viendzimuma attiecībām, laika gaita viņa viedoklis mainījās un viņš tajā saskatīja nopietnu problēmu. Protams, viņa pilnvaras neļauj vienprātīgi izlemt par viendzimuma laulību legalizēšanu un iespējams prezidents no nemaz nebūtu pieļāvis, taču viņa prezidentūras laikā būtiski uzlabojās dzīves kvalitāte ASV pilsoņiem ar netradicionālu orientāciju, jo viņš aktīvi cīnījās par diskriminācijas mazināšanu darbavietās.

Lielas pārmaiņas ieviesa arī Obamas aktīvā cīņa pret rasismu. Prezidents vairākkārt apgalvoja, ka viņš pats ir ticis nepatiesi apvainots un aizturēts savas ādas krāsas dēļ un labi apzinās kāda ir baltādaino ASV iedzīvotāju attieksme pret afroamerikāņiem un latīņamerikāņiem. Stereotipu dēļ šīs rases nereti tiek apspiestas un viņu intereses netiek aizstāvētas. Obama uzaicināja kustības Black Lives Matter pārstāvjus uz balto namu, lai risinātu rasa naida problēmu. Pēc Obamas prezidentūras mēs varam apgalvot, ka viņam tas lielā mērā arī izdevās, jo rasisma noziegumu skaits valstī ir samazinājies.

Protams, arī ASV ekonomikā ir vērojams būtiskas pārmaiņas, ko gan tiešā gan netiešā veidā ir ietekmējusi Obamas prezidentūra. Protams, pēc vispasaules ekonomiskās krīzes ASV piedzīvoja grūtus laikus, taču pašlaik valsts ekonomika ir vērtējama kā stabila. Pats Obama neilgi pirms savas prezidentūras beigām apgalvoja, ka ASV ekonomika ir spēcīga un noturīga, un tās loma pasaulē nav vājinājusies kulutusluotto. ASV pilsoņi gan domā citādāk. Trešdaļa ASV iedzīvotāju apgalvo, ka Obamas prezidentūras laikā viņu finansiālais stāvoklis ir pasliktinājies, nevis uzlabojies.

Baraka Obamas prezidentūras laikā ir vērojams gan pozitīvas gan negatīvas, gan arī ļoti pretrunīgi vērtētas pārmaiņas visdažādākajās jomās. Par to, cik labs prezidents Obama ir bijis katrs var spriest pats, atkarībā no tā, kā pārmaiņas ietekmē viņu personīgi, tomēr politiskajā pasaulē Obama ir atzīts par vienu no visu laiku izcilākajiem valsts vadītājiem.
Migrantu krīze Eiropas Savienībā

365lepihdana Eiropa, Latvija

Sagaidāms, ka vēl ilgi imigrācijas jautājums būs viens no skaļāk apspriestajiem Eiropas politikā. Imigrācija, lai arī pārsvarā starp ES dalībvalstīm, bija viens no centrālajiem tematiem Lielbritānijas Breksit referenduma kampaņā un tam, šoreiz jau plašākā kontekstā, tiek paredzēta līdzīga loma nākamgad gaidāmajās Francijas un Vācijas vēlēšanās. 2015. gada vasarā Angela Merkele paredzēja creditos rapidos, ka, tieši migrācijas jautājumi, nākotnē nodarbināšot eiropiešu prātus daudz vairāk nekā ekonomiskie jautājumi jebkad to ir spējuši.

Šā gada pirmajā pusē, vadoties pēc Apvienoto Nāciju datiem, Vidus jūrā ir gājis bojā rekordliels bēgļu skaits – 3800 cilvēku. Eiropai ir izdevies noslēgt Egejas jūras un Balkānu bēgļu maršrutus, bet arvien vairāk bēgļu slīkst Vidus jūras ūdeņos, izmisīgi cenšoties sasniegt Itālijas krastus.

Tādēļ migrācijas problēma turpina iespaidot Eiropas politiskās diskusijas un varam paredzēt, ka nākotnē šis iespaids tikai pieaugs. Diskusiju vienā pusē ir liberālie internacionālisti, kas ir pieķērušies pamattiesību patvēruma idejai un sapņiem par pasauli bez robežām, bet no otras ir ksenofobiskie žogu būvētāji, kas migrācijas krīzē velk paralēles ar, kultūru un civilizāciju apdraudošo, barbaru invāziju Romas impērijas noslēguma fāzē.
Novembra vidū, Kalē pilsētā Francijā, ap 100 nepilngadīgu bēgļu gulēja zem klajas debess, kamēr to apmetne, par Kalē Džungļiem sauktais telšu komplekss, tika nodedzināts līdz ar zemi. Apmetni tika nolemts slēgt augstā skaita cilvēktiesību pārkāpumu, kas tika reģistrēti tās robežās. Vairāku pēdējo mēnešu laikā, tūkstošiem bēgļu pievienojās saviem, tajā mītošajiem, bēdu brāļiem. Tomēr apmetne turpināja eksistēt bez oficiāla bēgļu nometnes nosaukuma, kas tai liedza tādu lielu labdarības organizāciju, kā Sarkanā krusta palīdzību, kā arī, kopējās organizācijas trūkuma dēļ, nometnē valdīja nožēlojami sadzīves apstākļi.

Džungļu nepiemērotība kā patstāvīga patvēruma meklētāju apmetne, bija acīmredzama. Nometne bija nelikumīgu darbību, tajā skaitā cilvēku tirdzniecības, perēklis, tādēļ Francijas prezidents Holands lēma par tās slēgšanu. Lai arī neviens nevēlējās mūžīgu mūžu Džungļiem, līdz ar to nezuda ar to saistītās problēmas. Nometnē mitušie bēgļi nav devušies atpakaļ uz savām Sīrijas, Irākas un Āfrikas dzimtenēm, bet turpina meklēt patvērumu Kalē apkaimē.
Oficiālais plāns bija šos cilvēku tūkstošus pārvest uz citām nometnēm un patversmēm, citās pilsētās. Šajās jaunajās mājās bija plānots izvērtēt, cik no šiem bēgļiem ir tiesības uz oficiālu patvēruma meklētāja statusu Francijā, un cik no viņiem nāktos deportēt atpakaļ uz viņu dzimtenēm. Pirmās palīdzības organizācijas šāds piedāvājums satrauca, jo tām nebija pārliecības, ka bezpeļņas privātās organizācijas, kuru aprūpē tad nonāktu šie cilvēki, spētu nest šādu nastu, taču realitāte izrādījusies vēl skarbāka creditos con asnef. Tiek ziņots par pusaudžiem, kuri ir piespiesti strādāt neatalgotus darbus un tūkstošiem nereģistrētu Džungļu bēgļu, kas naktis pavadot Parīzes ielās.

Situācija ir bēdīga ne tikai Kalē, bet arī daudzviet citur Eiropā, turklāt nav paredzams, ka tuvākajā laikā šī problēma varētu tikt atrisināta, vai vismaz jūtami uzlabota. Ir sagaidāms, ka vēl vairāku gadu garumā, mēs turpināsim piedzīvot Eiropas Savienības, altruistisko, uz cilvēktiesībām un vienlīdzības principiem balstīto, pamatu stiprību. Eiropas sabiedrība ir iespiesta starp diviem tās pamatprincipiem. No vienas puses ir pārliecība par to, ka visi cilvēki ir vienlīdz vērtīgi un to pamattiesības ir vienlīdz stingri jāievēro, bet no otras ir vadošu valstu valdību reālā spēja uzņemt šos cilvēkus, nodrošinot tiem, jau minētajās pamattiesībās, noteiktos apstākļus.
Obama pasniedz vēl 21 Prezidentālo Brīvības medaļu

365lepihdana Pasaule, Ziņas

22. novembrī ASV prezidents Baraks Obama izdalīja 21 Prezidentālo Brīvības medaļu – amerikāņu augstāko apbalvojumu, kādu var iegūt civilpersona. Šī bija pēdējā Obamas iespēja šādi atzinīgi novērtēt māksliniekus, sporta zvaigznes un zinātniekus, jo, kā zināms snabblån, Obamas prezidentūra beidzas nākamā gada janvārī, kad viņa vietu Baltajā Namā ieņems skandalozais Donalds Tramps. Paraugamerikāņi tika godināti Baltā Nama Austrumu Spārnā, žurnālistu un īpašo viesu pārpildītas zāles priekšā.

Obama noslēdza svinīgo ceremoniju ar vārdiem: Katrs uz šīs skatuves ir mani aizskāris spēcīgi un ļoti personiski. Šie ir cilvēki, ir palīdzējuši izveidot mani par tādu vīru un prezidentu, kāds šodien esmu. Salīdzinot ar saviem priekštečiem, Obama, pat neskaitot šajā ceremonijā izdalītos godus, ir izcēlies ar sevišķu dāsnumu Prezidentālās Brīvības medaļas dalīšanā. Tādēļ, viņa paziņojums, tikai nedēļu atpakaļ, ka viņām ir padomā vēl 21 šāda goda cienīgs amerikānis, bija tik pārsteidzošs. Iespējams, ka uz šādu soli prezidentu mudinājis fakts, ka ir maz ticams, ka nākamais prezidents Tramps, arī būtu novērtējis tieši šo amerikāņu ieguldījumu, jo daudzi no tiem ļoti asi kritizēja republikāni vēlēšanu laikā.

Starp godalgotajiem bija tādas slavenības kā Roberts Redfords, Bills un Melinda Geiti, Toms Henks un Diāna Rosa. Apliekot Prezidentālo medaļu ap Maikla Džordana kaklu, Obama, kaislīgs basketbola un deviņdesmito gadu Čikāgas Buļļu līdzjutējs, staroja kā 10 gadīgs zēns. Prezidents cildināja leģendāro basketbolistu atgādinot: Ne bez iemesla mēs kādu saucam par neiroķirurģijas Maiklu Džordanu, vai par rabīnu Maiklu Džordanu (smslån med betalningsanmärkning), vai par krāču airēšanas Maiklu Džordanu. Šī vīra sasniegumi ir tik vareni, ka viņa vārds ir kļuvis par izcilības definīciju.

Viņa Gaišība nebija vienīgais basketbolists, kas tovakar Balto Namu pameta ar Prezidentālo medaļu kaklā. Šo godu izpelnījās arī NBA visu laiku rezultatīvākais spēlētājs un amerikāņu musulmanis Karīms Abduls Džabārs, kurš savā pateicības runā veltīja skarbus vārdus nākamajam prezidentam un viņa aicinājumam uzņemt tikai kristiešu bēgļus no kara plosītās Sīrijas.

Vakara gaidā Obama mazāk vai vairāk redzami norādīja uz savām domām par Donalda Trampa uzvaru vēlēšanās. Vienā no šādām reizēm, Obama aicināja amerikāņus lepoties ar savu līdziedzīvotāju dažādību, nevis ļauties sabiedrības šķelšanai: Reizēm ir noderīgi padomāt par to, kādu neticamu cilvēku kolekcija ir Amerika, lai saprastu, ka tieši tas ir iemesls, kādēļ mēs esam varenākā valsts pasaulē. Ne jau mūsu atšķirību dēļ, bet tādēļ, ka mēs, mūsu atšķirībās, mēs atrodam kaut ko kopīgu, ar ko dalīties. Un kas par lielisku dāvanu tā ir.

Prezidents arī nelika vakara viesiem garlaikoties, izklaidējot tos ar savu pazīstamo humora izjūtu. Piemēram, pirms aplikt medaļu ap Elēnas Deženerē kaklu, Obama, sekoja savu Deženerē cildinošo un aizkustinošo runu pabeidza ar joku: Ir tieši tā, kā Ellena ir teikusi: “Mēs visi no dzīves vēlamies tortilas čipsi, kas ir spējīgs noturēt gvakamoli mērces svaru”. Nekad neesmu sapratis, ko tieši Elēna domāja, sakot šos vārdus, bet šeit dažiem jau ir saskrējušas asaras acīs, tādēļ domāju, ka šoreiz šī frāze ir vietā.

Lorēns Maikls, slavenā Saturday Night Live šova radītājs un producents, arī bija starp medaļniekiem, kuriem būtu gaužām zemas izredzes iegūt šo godu no Donalda Trampa rokām. Vēl dienu pirms apbalvošanas ceremonijas, Tramps tvītoja: “Galīgi vienpusējs un negodīgs šovs. Nemaz nekā smieklīga.”.
Ķīna veiksmīgi nogādā astronautus savā kosmosa laboratorijā

365lepihdana Pasaule, Ziņas

Paplašinot savu kosmosa izpētes programmu, Ķīnas raķete ir nogādājusi divus astronautus Zemes orbītā. Astronautu ceļš sākās Džikvanvas mākslīgo pavadoņu palaišanas centra Ķīnas ziemeļos. Viņi ieradās eksperimentālajā kosmosa laboratorijā Tiaņgong 2 un pavadīja tur 30 dienas, kas ir ilgākais laiks, ko kāds ķīnietis līdz šim ir pavadījis Zemes orbītā. Šis un iepriekšējie starti norāda uz plašajām Ķīnas ambīcijām piedalīties kosmosa izpētē, kas nākotnē varētu vainagoties ar ķīniešu ceļojumu uz Mēnesi vai pat Marsu.

Tiaņgong 2 ir turpinājums neveiksmīgajam Tiaņgong, vai tulkojumā no ķīniešu valodas Debesu pils, kas, atsaucoties uz Ķīnas valdības aplēsēm, nogāzīsies uz Zemes kaut kad 2017. gadā. Tiaņgong 2 apmeklējušie astronauti ir 49 gadus vecais Džins Haipengs, kuram šis bija otrais lidojums kosmosā, un 37 gadīgais Čens Dongs. Vēsturiskā nesējraķete tika palaista no nomaļa lauka Ķīnas Mongolijā, kur sākās abu astronautu divu dienu garais ceļš līdz, orbītā esošajai, laboratorijai, kur tie veica dažādus eksperimentus. Šajās pārbaudēs Džins un Čens ievāca datus par to, kādu iespaidu atstāj bezsvara vide uz augu audzēšanu.

Tas, ka ilgi gaidītās raķetes skaitu, klātienē varēja vērot tikai niecīgs skaits ārvalstu žurnālistu, tajos izraisīja saprotamu neizpratni. Galu galā, Ķīna varētu lepoties ar savu kosmosa izpētes programmu. Laikā, kad Pekina tiek kritizēta par tās muskuļu sasprindzināšanu atgādinošu politiku Dienvidu Ķīnas jūrā, šādas programmas varētu uzlabot mazliet iebojāto lielvaras tēlu. Tomēr tagad Ķīna var sevi pasniegt ne tikai kā lielu un varenu valsti, bet arī kā tādu, kas nes savu ieguldījumu pasaules zināšanu vācelē.

Šo neizpratni daļēji skaidro milzīgie Ķīnas prezidenta Ži Džinpinga plakāti, kuros viņš ir redzams aplaudējot fonā redzamajai nesējraķetei, kas ceļ vēl kārtējo astronautu komandu kosmosā. Ži Džinpings ļoti labi zina, ka Ķīnas zvaigžņotās ambīcijas varbūt arī ceļ Ķīnas tēlu ārzemēs, bet to nekādi nevar salīdzināt ar to popularitāti, kāda kosmosa izpētes programmām ir pašmāju iedzīvotāju acīs.

Intervijā, vēl pirms misijas starta, China News, astronauts Džins, ķīniešiem raksturīgajā pieticīgajā manierē, atzina: Katrā gadījumā, šo misiju ieskauj zināms satraukums. Man tā rādās sapņos katru nakti. Es nelauzu prātu par banketiem, aplausiem un slavu, kas mūs sagaida pēc misijas, bet par to, vai mums izdosies pēc labākās sirdsapziņas veikt pētījumus, kurus mums uzticējuši mūsu kolēģi. Tāpat viņš izteica cerību, ka šī misija palīdzēs Ķīnu spert garākus un tālākus kosmosa izpētes soļus nākotnē un ieliks akmeņus Ķīnai, kā nākotnes kosmosa izpētes lielvalstij.

Ķīna ir ieguldījusi ievērojamu finansējumu un resursus savā kosmosa programmā, un tās plānos ietilpst vēl vismaz 20 kosmosa misijas līdz šā gada beigām. Līdz ar šo misiju, Ķīna ir kļuvusi tikai par trešo valsti pasaulē, atpaliekot tikai no ASV un Krievijas, kas ir veikusi cilvēku vadītu kosmosa kuģu lidojumus atklātā kosmosā. Šis panākums ir turpinājums veiksmīgajam 2013. gada startam, kad ķīnieši nogādāja savu bezpilota robotu vārdā Jutu uz Mēness virsmas. Ķīna ir izslēgta no Starptautiskās Kosmosa Stacijas, pamatojoties uz bažām, ka tās kosmosa ambīcijām varētu būt militāra rakstura mērķi. 2007. gadā Ķīnas astronomi iznīcināja vienu no saviem mākslīgajiem pavadoņiem, palaižot tai pašā orbītā mākslīgo pavadoni-slepkavu, kas tajā ietriecās ar 8km/s lielu ātrumu. Kopš pazemojošās izslēgšanas, Ķīna ir paziņojusi par pati savas patstāvīgas Kosmosa stacijas izveidi, paplašinot Tiaņgong 2, turpmāko gadu laikā, to papildinot ar papildus moduļiem.
Konora Makgregora lielā nakts Ņujorkā

365lepihdana Sports, Ziņas

Sestdiena, 19. novembris ir kļuvis par spilgtu datumu Ultimate Fighting Championship sacensību vēsturē. Šajā rudens vakarā ne tikai tika aizvadīts pirmais cīņu bez noteikumiem posms Ņujorkā, bet arī kronēts pirmais vienlaicīgais divu svara kategoriju čempions. UFC pusvieglā svara (līdz 66 kg) čempions, izaicinošais īrs Konors Makgregors, pakāpās vienu svara kategoriju uz augšu, lai cīnītos ar vieglā svara (līdz 70 kg) čempionu – Ediju Alvarezu. Izpārdotā Madison Square Garden skatītāju priekšā, Makgregors apturēja Alvarezu otrā raunda ceturtajā minūtē.

Makgregors, kurš izrādījās pārāk spēcīgs un veikls pretinieks Alvarezam, pavadīja lielāko daļu pēdējās nedēļas pirms cīņas, apvainojot un zākājot savu pretinieku un solot līdzjutējiem vieglu uzvaru gaidāmajā cīņā. Īrs, kurš, ar savu lielību un pretinieku apvārdošanu, regulāri saceļ ažiotāžu pirms savām cīņām, pēc cīņas, pozēja fotogrāfiem, jāteniski sēžot uz astoņstūrainā ringa nožogojuma, ar abām čempionu jostām, katru pāri savam plecam. ‘Šādu vēsturisku ainu Makgregors solīja jau pirmajās preses konferencēs, tikko kā tika apstiprināts, ka abi čempioni noskaidros stiprāko tieši UFC Ņujorkas debijā.

Šī bija tikai trešā cīņa, kuru īru cīkstonis ir aizvadījis vieglajā svarā. 5. martā Konors aizvadīja savu pirmo cīņu šajā svara kategorijā, sensacionāli zaudējot vienam no divīzijas veterāniem – Neitam Diazam. Makgregoram izdevās sagādāt savu atriebību sīkstajam Neitam, izcīnot uzvaru ļoti saspringtajā atbildes cīņā, kas notika 20. augustā. Ņemot vērā, ka, pirms cīņas ar čempionu Alvarezu, Makgregora bilance vieglajā svarā bija: 1 uzvara un 1 zaudējums, vairāki šīs svara kategorijas veterāni vīpsnāja par to, ka, populārais īru cīkstonis, tik viegli ticis pie cīņās par čempiona titulu tikai tādēļ, ka, kompānijas prezidents Deina Vaits, lūko nopelnīt vairāk naudas biļešu un tiešraides translāciju tirdzniecībā. Neskatoties uz to, cik šī cīņa bija pamatota vai nepamatota, vadoties pēc sportiskajiem principiem, Makgregors Ņujorkā izcīnīja pārliecinošu uzvaru.

Tāpat lecīgais īru cīkstonis, palika uzticīgs sev raksturīgajām mikrofona manierēm pēc cīņas intervijā, Ņujorkas līdzjutēju priekšā. Vispirms Makgregors bija pārsteigts, ka Deina Vaits kavējas ar viņa otrās čempiona jostas ienešanu ringā, aizrādot, ka tāds lēnums un lētums nepiedienoties kompānijai, kura tikko kā tikusi pārdota par 4 miljardiem dolāru. Bet, brīdī, kad Vaits beidzot bija atnesis Konora otro jostu, un, jau lika to apkārt jaunā divu svara kategoriju čempiona viduklim, Makgregors, publikai par lielu sajūsmu, turpināja: Esmu apsmējis no nozākājis visus šajā kompānijā. Šajā vēsturiskajā brīdī, es gribētu, no saviem sirds dziļumiem, atvainoties… absolūti nevienam! Divkāršs čempions drīkst darīt visu ko vēlas!

Tiesa gan, Konora valdīšanai, kā divu svara divīziju čempionam, bija pavisam īss mūžs. 26. novembrī, vien nedēļu pēc Konora vēsturiskās uzvaras pār Alvarezu, UFC nolēma atņemt Makgregoram viņa pusvieglā svara čempiona titulu, kuru viņš tā arī ne reizi netika aizstāvējis, kopš tā izcīnīšanas 2015. gada decembrī. Konora Makgregora prāts šajā gadā koncentrējās uz skaļākām cīņām, kā tās, kuras viņam varēja piedāvāt pusvieglā svara izaicinātāji. Cīņa ar Diazu, kas sākotnēji tika paredzēta kā viegla Makgregora pirmā cīņā, kopš pusvieglā titula izcīnīšanas, pārvērtās par iespaidīgu divu sēriju trilleri, kas pārspēja visus UFC kases rekordus, bet uzvara otrajā mačā, pavēra ceļu uz pusvieglā svara čempiona titulu. Domājams, ka tieši svara kategorijā līdz 70 kg, Makgregors jūtas ērtāk, jo šās divīzijas cīņas notiek, Konora dabīgajam svaram tuvākos parametros.
Ko varam secināt 5 mēnešus pēc Brexit?

365lepihdana Eiropa, Latvija

Lai gan šā gada 23. jūnijā Lielbritānija izvēlējās pamest Eiropas Savienību, nav skaidrs, kas to šajā ceļā sagaida. Daudzi ekonomisti vēl pirms referenduma paredzēja, ka izstāšanās gadījumā, efekts, uz Lielbritānijas ekonomiku un patērētāju pārliecību, būs tūlītējs. Bet līdz šim šīs prognozes nav piepildījušās. Pēdējie statistikas dati rāda, ka Lielbritānijas ekonomika, pēdējo trīs mēnešu laikā, ir augusi par 0.5%. Šo izaugsmi ir nodrošinājis veiksmīgais valsts pakalpojumu sektors. Lai gan šie rādītāji ir vājāki par pagājušā ceturkšņa 0.7% kāpumu, tie ir arī ievērojami augstāki par prognozētajiem 0.3%. Tomēr, ir novērojams uzticības ekonomikai kritums mazā biznesa sektorā. Pirmie, Mazo Biznesu Federācijas (FSB) sagatavotie, dati, kopš Brexit balsojuma, liecina, ka mazo un vidējo uzņēmēju vidū valda pesimistisks skats uz nākotni, kas ir jaunums šajā nozarē, jo, pēdējos četros gados, šie biznesi ir bijuši pozitīvi noskaņoti par valsts ekonomikas virzību. Arī nākamā gada ekonomikas prognozēs nav gaišos toņos un, iepriekšējo 2% izaugsmes vietā, paredz tikai 1% kāpumu, norādot uz augstu riska klātbūtni Lielbritānijas ekonomikā, saistībā ar izstāšanās sarunas pavadošo neskaidrības gaisotni tajā. Tikmēr Volstrītas kompānijas brīdina, ka Lielbritānijas finanšu pakalpojumu industrija cietīšot Brexita dēļ. Robs Kapito, Blackrock – viena no pasaules lielākās investīciju nama, vadītājs ir izteicies, ka Apvienotās Karalistes finanšu sektors esot “rūpju pilns”, kamēr, Morgan Stanley bankas vadītājs, Kolms Kellehers, ir publiski paudis savas bankas bažas turpināt investīcijas šīs valsts ekonomikā. Neskatoties uz to, patērētāju pārliecība septembrī ir atgriezusies pirms referenduma līmeņos. Briti, šķiet, ir notriekuši raizes no pleciem un atsākuši tērēties, un tas ir, lielā mērā pateicoties, augstākajām algām, zemajai inflācijai un Anglijas Centrālās bankas ļoti zemajām kredītlikmēm.

Neskatoties uz neviennozīmīgajiem, varbūt pat mazliet pozitīvi tendētajiem, Lielbritānijas ekonomikas rādītājiem, britu mārciņas vērtība ir gāzusies dramatiski, kopš jūnija nogales. Šobrīd tā atrodas zemākajā pozīcijā pēdējo trīs gadu laikā, sekojot premjeres Terēzas Meijas paziņojumam, ka formālās izstāšanās sarunas sāksies nākamā gada martā. Uz 10. novembri, mārciņa bija tikai 1.25 ASV dolāru vērta, piedzīvojot nelielu kāpumu, kas tika pamatots, ar Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās radīto paša dolāra vērtības kritumu. Salīdzinot ar Eiropas vienoto valūtu, pēc 20. oktobra datiem, mārciņa bija 1.15 eiro vērtībā, kas ir straujš kritums relatīvi pagājušā gada 1.41 eiro. Mārciņas kritums palīdz eksportētājiem, bet apgrūtina britu rocību ārzemju atpūtas braucienos, kā arī sadārdzina ražotāju importa izdevumus. Kas attiecas uz migrācijas jautājumu, pēc šā gada martā ievāktajiem datiem par pēdējo gadu, Lielbritānijā uz bija dzīvi ieradušies par 327 tūkstošiem vairāk cilvēku, nekā to, kuri no tās pārvākušies uz citām valstīm. Lai arī imigrantu skaits no Polijas un septiņām pārējām Eiropas Savienības austrumu bloka valstīm šajā laikā posmā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija krities, šo starpību vairāk nekā atspēkojuši iebraucēji no Bulgārijas un Rumānijas.

Ir sagaidāms, ka Lielbritānijai, lai arī tā ir viena no bagātākajām Eiropas un pasaules valstīm, nedrošības posms vēl nav beidzies. Pārējās vadošās Eiropas Savienības valstis ar Vāciju un Franciju priekšgalā, redz Brexitu kā atklātu uzbrukumu visas ES pamatu drošībai. Tādēļ ir sagaidāms, ka Vecās Eiropas bagātākās ekonomikas bargi sodīs Apvienoto Karalisti, kā skarbu paraugu citām dalībvalstīm, kas pašas varētu nākotnē apsvērt izstāšanos.

1
2
Next